Braucam atpakaļ! Cauri Lihtenšteinai uz Noišvānšteinu un Minheni

Ir 31.decembris un mums jādodas atceļā, lai Jauno gadu sagaidītu Minhenē. Tā kā esam pie pašas Lihtenšteinas un Šveices robežas, nolēmu izmest nelielu loku caur šīm valstiņām. Vēljovairāk, ka no Feldkirhes līdz Vaduzai (Lihtenšteinas galvaspilsētai) ir tikai 13 km. Jā, Lihtenšteina vispār ir miniatūra valstiņa, kurai cauri var izbraukt 10 minūšu laikā un ar tūrista acīm skatoties, tā grūti atšķirama no Austrijas.
Tikai laiks sabojājies. Pamatīgi snieg. Pēc pāris nedēļām uzzināsim, ka tas ir tas sniegs, kas tā iepurinās rietumu Austriju, ka slēpotāji ilgāku laiku netiks ārā no savām atpūtas vietām. Bet te mēs vēl to nezinājām un braucām ar cerību uzbraukt vēlvienā 2500 m kalnā- Šveicē.
Ko redzējām? Tas īzskatijās apmēram tā-
Lihtenšteinā-

Šveicē-

Šobrīd uz to skatoties, liekas, ka vienalga kā to sauc- par Austriju, Lihtenšteinu vai Šveici. Redzamība tuva nullei. Un snieg, un snieg. Pat izkāpt no mašīnas, lai nofotografētu apkartējo gandrīz nebija iespējas. Lihtenšteinai izbraucām cauri, nojaušot kalnu muguras mums līdzās. Šveicē, pēc dažiem kilometriem griezām mašīnu atpakaļ, lai dotos caur St.Gallenu Šveicē, Bregenzu Austrijā un Noišvānšteinu Vācijā uz Minheni..

Sniegs pārgāja slapjā sniegā, tad gandrīz lietū. Tas, protams, noskaņojumu neuzlaboja un dažam labam tā izvērsās par tādu kā "melno dienu". Mūsu ceļojuma uzdevumam melnā diena. Jo bija citi mērķi- redzēt pēc iespējas vairāk. Redzamības nebija..

Arī Noišvānšteinas pilī. Lai gan jau iepriekš zināju, ka 31.decembrī tā būs ciet un pils darbinieki mani informēja, ka tā ir ietīta tīklā, jo tiek restaurēta, tomēr tā bija pilnīgi pa ceļam, kamdēļ arī nolēmu tomēr iegriezties. Kā nekā leģendāra vieta. Pat tie, kas nav ceļojuši, šo pili būs redzējuši nu kaut vai uz puzles vāka- viens no atpazīstamākajiem objektiem- Noišvānšteinas pils kalna galā!. Ko redzējām, ko nē, bet vismaz iztaisījām pauzi pārbraucienam, lai nedaudz pastaigātos. Kā tur izskatijās?-

Minhene mums bija kā Jauna gada sagaidīšanas vieta. Tikai vienai naktij. Bija varianti, kur sagaidīt Jauno gadu- parkā, kur parasti noris Oktoberfest pasākums vai Marianplaz- pie pilsētas rātsnama. Par pēdējo hosteļa administrators saķēris galvu mēģināja atrunāt ar vārdiem, ka tur poļi ar nelicenzētām raķetēm šaudoties kā karā un pat policisti tur neriskējot rādīties. 

Aizgājām tieši tur un tieši tā arī bija. Poļi vai kādi citi, tas mums palika nezināms, bet šaušana bija tiešām kā karā jau visu vakaru. Šaujamās vielas un lietas tika pat mestas pūlī apzināti baidot ar to visus ziņkārīgos. Arī mūs. Dzīvi palikām. Nenoliedzami efektīvi. Bērni tik bija sabijušies un nez kamdēļ teica, ka vairs nekad te nebraukšot...

Jā, tas nebija ar brīdi, kad pulkstenis iezvanija 12 nakts stundu. Tas notika visu vakaru gandrīz bez pārtraukuma! Skatītāju netrūka.

Tomēr, lai mainītu bērnu viedokli par Minheni, Jauno gadu sagaidījām savā hosteļa numuriņā, bet no rīta veicām nelielu pastaigu pa "vakardienas takām". Bija tā vērts! Būrvīga stilu laika pilsēta. -